Medus izmantošanas vēsture

3500g.p.m.ē. Ēģiptes Ebersa papirusā jau minētas receptes par medus lietošanu, ārstējot ievainojumus un slimības. Tas lietots arī pārsējos, ziedēs un novārījumos. Ēģiptes faraoni medu izmantojuši arī reliģiskajos rituālos.Indijā vēl mūsdienās saglabājusies paraža, kad jaundzimušajam vispirms dod medu un tikai pēc tam mātes pienu. Urartu valsts iedzīvotāji miera laikā ēduši medu, bet cīņās ar pretiniekiem izmantojuši pašas bites, no kuru dzēlieniem panikā mukuši ienaidnieku pūļi.

Ar biškopību nodarbojās arī Senajā Grieķijā. Slavenais matemātiķis Pitagors uzskatījis, ka 90 gadu vecumu sasniedzis, lietojot veģetāru diētu un medu, bet sengrieķu filozofs Dēmokrīts, kas arī nodzīvojis ilgu mūžu, atzinis, ka „iekšiene esot jāapsmidzina ar medu, bet ārpuse ar eļļu”. Dabas zinātņu pamatlicējs Aristotelis pētīja bišu bioloģiju un ieteica medu pret acu slimībām, taču neticēja, ka medus tiek vākts no ziediem. Savukārt sengrieķu ārsts, medicīnas pamatlicējs Hipokrāts ieteica medu lietot gan tīrā veidā, gan kopā ar ūdeni vai vīnu. Viņš uzskatīja, ka medus ir barojošs un piešķir sejai labu izskatu, turklāt tam piemīt atindējošas un ārstnieciskas īpašības.

Arī Romas impērijas laikā biškopība nebija aizmirsta. Plīnijs Vecākais(23.-79.g)darbā „Dabas zinātņu vēsture” rakstījis par biškopības uzplaukumu Romā un ieteicis medu ne tikai kakla sāpju un brūču ārstēšanai, bet arī pret halucinācijām, traku suņu kodieniem un indīgām sēnēm. Romiešu ārsti Dioskorīds (1.gs.) un Klaudijs Galēns(2.gs.) medu uzskatīja par zālēm, turklāt tādām, kam jābūt visu citu zāļu sastāvdaļai.

Medus daudz ražots un lietots arī Arābijā. Arābi to lietoja gan kā saldumvielu, gan kā zāles, piemēram, sajaucot medu ar dārgakmeņiem. Ievērojamais arābu ārsts, zinātnieks un dzejnieks Ībn Sīna (Aviacenna) darbā ”Medicīnas kanons” ieteicis medu lietot jauktu ar citiem ārsniecības līdzekļiem un arī tīrā veidā. Viņš esot teicis :”Ja vēlies saglabāt jaunību, tad katrā ziņā ēd medu!”

16 gs. kastīliešu mūks Frajs Bernardo de Laredo grāmatā „Modus Faciendi”, kas bija domāta farmaceitiem, apraksta, cik augstas prasības tika izvirzītas medum, ko lietoja medicīnā. Tika ieteikts medu bez straujām kustībām iegūt no pilnīgi baltām šūnām, jo tam bija jābūt vistīrākajam no vistīrākajiem mediem.

Viena no viduslaiku izglītotākajām sievietēm- Trotula de Rudžēro izmantoja medu un bites kosmētikas pagatavošanai. Lai lūpu krāsa būtu noturīga, to gatavoja no biešu sulas, rožu ūdens un medus. Līdz pat 19. gs. katram farmaceitam vajadzēja prast izgatavot rožu melitu jeb rožu medu, kur medus saldums bija apvienots ar Aleksandrijas rožu aromātu.

Arī Krievijā biškopībai ir sena vēsture. Nestora hronikās aprakstīts, ka Krievzemes teritorijā tirgojušies ar vasku un medu , bet Novgorodas hronikā minēts, ka Senajā Novgorodā medu varēja aizdot uz procentiem. 16.un 17. gs. Senajās krievu ārstniecības rokasgrāmatās bija daudz recepšu, kurās medu ieteica lietot kopā ar kumelītēm, sīpoliem, ķiplokiem, sinepju un magoņu sēkliņām, arī etiķi.

Apmēram 6000gadu pirms mūsu ēras, kad Baltijas valstīs klimats kļuva siltāks, bites parādījās arī Latvijas teritorijā. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka jau 2.-4.gadsimtā cilvēki uzturā lietojuši medu. Laikā no10-14gs.līdzās dzintaram un labībai medus un vasks bija nozīmīgas maiņas un tirgus preces.12.gs. Indriķis „Livonijas hronikā” ir pieminējis medalus gatavošanu lielos daudzumos.

19gs.sākumā daudzi muižnieki un Kurzemes hercogs savos mežos ierīkoja pastāvīgas dravas, kas ražoja medu muižnieku un hercoga vajadzībām. 19. gs. nogalē bišu dravas bija katrā piektajā zemnieku saimniecībā, taču tajās bija tikai viena vai četras saimes, tātad medus pārsvarā tika lietots tikai pašu vajadzībām - to vienkārši uzziežot uz maizes, vai saldinot dzērienus, kā arī tautas medicīnā un pirtī.

Mūsdienās Latvijā medu patērē uzturā tīrā veidā, konditorejā, dzērienos, tautas medicīnā, kā arī maisot kopā, piemēram, ar riekstiem un ogām. Medu lieto arī pirts procedūrās, masāžās un kosmētiskajos līdzekļos.


Meduspils draugi: